“Pie slimnīcas es pamanīju kādu vīru – drebošu un bālu. Viņa acīs bija skumjas. Es piegāju pie viņa un jautāju, kā viņam iet.
Un viņš atbildēja: „Auksti un vientuļi.”
Nezinādama ko darīt, es aizgāju. Pēc vienas šķērsielas attapos kafijas veikala priekšā. Es iegāju tajā, nopirku vienu lielu kafiju un maizīti. Tālāk es vienkārši ļāvu, lai kājas mani aizved turp, kur man lemts nonākt. Un tās mani aizved atpakaļ pie vecā vīra.
Es apsēdos pie viņa, pasniedzu viņam kafiju un jautāju, kādēļ viņš ir viens. Vīrs atbildēja, ka sieva vairs nav ar viņu.
„Šajā pirmdienā viņa nomira – krūts vēzis. Kopš tā brīža es esmu sēdējis šeit. Tu esi pirmais cilvēks, kas man pajautājis, kā man iet.”
Pēc 15 minūšu sarunas es biju uzzinājusi, ka vīrs manā priekšā ir 2.Pasaules kara veterāns un viņš satika savu mīļoto sievu kādā Eiropas slimnīcā. Viņa bija medmāsa, bet viņš – ievainots karavīrs. Izrādījās, ka viņa sieva bijusi no Itālijas, gluži tāpat kā viņš pats. Vīrs bija zaudējis vienīgo personu, kuru jebkad savā dzīvē bija mīlējis.
Es nezināju, vai es varu vīram palīdzēt. Patiesībā – es nezināju, vai ir kāds uz šīs pasaules, kas viņam var palīdzēt. Pret skumjām visbiežāk palīdz mīlestība, bet vīrs tikko bija zaudējis savu vienīgo mūža mīlestību.
Bet es negāju prom. Es gribēju būt ar viņu. Man šķita, ka spēju padarīt šī vīra dienu kaut nedaudz gaišāku.
Un es ticu, ka arī tu vari padarīt kāda cilvēka dienu labāku. Es apzinos, ka pasaulē ir cilvēki, kuriem vairs neviena nav. Cilvēki, kuri alkst sarunas, mīļuma vai vienkāršas uzmanības.
Sniedz mirkli uzmanības tiem, kuriem tā nepieciešama visvairāk…”